Galvaskauss by Edavrdi Lyrics
[bīta autors: Renalds Trakims a.k.a. R.T.]
[1.pants: Edavārdi]
Es kādu dienu miršu, fakts, vajag atzīt
Ka redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm
Ilgāku mūžu nodzīvos stabs, vai pat papīrs
Ņemot vērā to, te tagad taps kaut kas svarīgs
Kāds vīrs tagad mirst, jo tā ir vieglāk
Otrs iepērkas, un, zini, viņi abi vienādi
Reizēm gadi tomēr ievelkas kā vadi sienās
Man šajos gados kaut kas piemetās kā bari ielās
Es spriedelēt beigtu par sava gara iemeslu
Bet dienās beigās man ir tikai mana pieredze
Vārdi ir tikai vārdi, kā kad tīņi joko
Lai kā gribētu, nekad nejutīšu to ko tu
Es nezinu, ko daru, ne jau tīši nosodu
Es noskatos, kā manu dzīvi brīži nozog, un
Tu pasaki man, kam to visu vajag dzīt
Bet, lai saprastu Tevi, man ir jānodzīvo Tava dzīve
Jātiekas ar Edavārdi, kam to visu vajag dzīt
Jāpasaka nepamanot, ka es cīnos pamatīgi
Citā Zemes pusē kādam celku tik gribas
Un tu vienlaicīgi tagad ievelc elpu ar viņu
Meklēju tam jēgu, par to dodu Tev ziņu
Bet vai nesatikšu Sātanu, ja roku par dziļu?
Dzīve ir dziesma mana, radīt protu ar stilu
Citu domas iesamplēju, nevis zogu kā Krimu
Mēs dzīvojam uz Zemes? To par maldu saucu
Tā planēta, kur dzīvojam, ir galvaskauss
Un tam ir jābūt kā stimulam, cerams
Vārdi var piekļūt, kur ķirurgi nevar
Viņš Pacelties vairās, it kā nevar nenokrist
Visu dzīvi baidās no tā, kas nekad nenotiks
Tu kādam piezvani, pasauc
Vientuļi mūžīgi tajā, kā pieredzam pasauli
Savienoties kopā, tad tumsas nav
Mēģinām mēs, bet starp mums ir kauli
Pat ja tagad nav lemts bēgt no vientuļas esmes
Mēs saspiežam tuvāk mūsu cietuma restes
Pretī saņemam to, ko dodam mēs citam
Pīpējam, dzeram, dzīvojam to, kam mēs ticam
Tu vari mani mācīt, dari tad, ja tas patīk
Bet redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm
Tas mani nepadara salkanu, kā groks vai brendijs
Ja skatīšos Krēslu, tad kā Ostaps Benders
Ķer asti savu suns, kā tu pavadi dienas?
Kāds iedvesmo sevi, bet domā, ka tas ir Dievs
Cilvēku miljardi, bet galavārds ir simtam
Vai mēs dalāmies, jo pārāk ātri dzimstam?
Tas neskar mani, pat ja Tu šo repu citē
Jo kad es Tevi neredzu, Tu neeksistē
[2x Piedz.]
Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks
[1.pants: Edavārdi]
Es kādu dienu miršu, fakts, vajag atzīt
Ka redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm
Ilgāku mūžu nodzīvos stabs, vai pat papīrs
Ņemot vērā to, te tagad taps kaut kas svarīgs
Kāds vīrs tagad mirst, jo tā ir vieglāk
Otrs iepērkas, un, zini, viņi abi vienādi
Reizēm gadi tomēr ievelkas kā vadi sienās
Man šajos gados kaut kas piemetās kā bari ielās
Es spriedelēt beigtu par sava gara iemeslu
Bet dienās beigās man ir tikai mana pieredze
Vārdi ir tikai vārdi, kā kad tīņi joko
Lai kā gribētu, nekad nejutīšu to ko tu
Es nezinu, ko daru, ne jau tīši nosodu
Es noskatos, kā manu dzīvi brīži nozog, un
Tu pasaki man, kam to visu vajag dzīt
Bet, lai saprastu Tevi, man ir jānodzīvo Tava dzīve
Jātiekas ar Edavārdi, kam to visu vajag dzīt
Jāpasaka nepamanot, ka es cīnos pamatīgi
Citā Zemes pusē kādam celku tik gribas
Un tu vienlaicīgi tagad ievelc elpu ar viņu
Meklēju tam jēgu, par to dodu Tev ziņu
Bet vai nesatikšu Sātanu, ja roku par dziļu?
Dzīve ir dziesma mana, radīt protu ar stilu
Citu domas iesamplēju, nevis zogu kā Krimu
Mēs dzīvojam uz Zemes? To par maldu saucu
Tā planēta, kur dzīvojam, ir galvaskauss
Un tam ir jābūt kā stimulam, cerams
Vārdi var piekļūt, kur ķirurgi nevar
Viņš Pacelties vairās, it kā nevar nenokrist
Visu dzīvi baidās no tā, kas nekad nenotiks
Tu kādam piezvani, pasauc
Vientuļi mūžīgi tajā, kā pieredzam pasauli
Savienoties kopā, tad tumsas nav
Mēģinām mēs, bet starp mums ir kauli
Pat ja tagad nav lemts bēgt no vientuļas esmes
Mēs saspiežam tuvāk mūsu cietuma restes
Pretī saņemam to, ko dodam mēs citam
Pīpējam, dzeram, dzīvojam to, kam mēs ticam
Tu vari mani mācīt, dari tad, ja tas patīk
Bet redzēšu, kā pazūdu es, pats savām acīm
Tas mani nepadara salkanu, kā groks vai brendijs
Ja skatīšos Krēslu, tad kā Ostaps Benders
Ķer asti savu suns, kā tu pavadi dienas?
Kāds iedvesmo sevi, bet domā, ka tas ir Dievs
Cilvēku miljardi, bet galavārds ir simtam
Vai mēs dalāmies, jo pārāk ātri dzimstam?
Tas neskar mani, pat ja Tu šo repu citē
Jo kad es Tevi neredzu, Tu neeksistē
[2x Piedz.]
Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks